​​ Darbs ar psihosomātisku simptomu gestaltā:
 No apziņas līdz pieredzes integrācijai.

Darbs ar psihosomātisku simptomu gestalta pieejā

Gestalta terapijā psihosomātisks simptoms tiek skatīts ne kā izolēts parādības, bet kā pārtrauktā kontakta izpausme starp organismu un vidi, sasaluma enerģija, kas neatrada savas iziešanas pilnīgi un noslēgtā gestaltā. Tas ir ķermeņa izpausme neizteiktām situācijām, neizteiktām emocijām un vajadzībām, kas tika izspiestas vai nospiestas.

 Kā norādīja Frīdrihs (Frics) Perlzs, gestalta terapijas pamatlicējs, "mēs zaudējam sevi, ja mēģinām būt kaut kam citam, ne tam, kas mēs esam". Gestalta psihosomātikas kontekstā tas nozīmē, ka simptoms var rasties, ja cilvēks spiež savu patieso dabu, savas emocijas un vēlēšanās, mēģinot atbilst ārējiem prasībām vai izvēloties nepiestāt smagās realitātes. Ķermenis šajā gadījumā kļūst par "liecinieku" un "sargātāju" šo nospiesto aspektu.

​ Darbs ar psihosomātisku simptomu gestalta pieejā sākas ar apziņu (awareness). Tas ir galvenais elements, kas ļauj klientam pamanīt, kā simptoms izpaužas ķermenī, kādas jūtas, emocijas un domas ar to saistītas. Terapeits palīdz klientam pievērst uzmanību "še un tagad" simptoma izpausmei, ne mēģinot to interpretēt vai analizēt sākumā. Laurai Perlzai, gestalta terapijas ideju līdzautorei, bija svarīga ķermeņa pieredze, teikusi: "Ķermenis ir mūsu galvenais veids būt pasaulē." Gestaltā ķermenis tiek skatīts kā informācijas avots, nevis kā mašīna, kas vajadzīga remontam. Simptoms nav slimība, bet ziņa, kas prasa būt dzirdēta.

Darba process ieskauj sekojošos soļus:

​ * Fenomenoloģisks apraksts: Klientam tiek ieteikts aprakstīt simptomu bez vērtējumiem un interpretācijām. "Kur tieši jūs sajūtat šo sajūtu? Kāda tas ir garša, smarža, krāsa? Kā tas mainās?" 
* Simptoma pastiprināšana: Reizēm terapeits ieteic klientam pastiprināt simptomu, lai labāk to justu, iestājoties ar to kontaktā. Tas var būt caur kustību, skaņu, uzmanības fokusu. Mērķis – ne atbrīvoties no simptoma, bet to pilnīgi pārdzīvot, "būt" ar to. 
* Identificēšanās ar simptomu: Klientam var būt ieteikts "runāt simptoma vārdā". Tas ļauj izpētīt simptomu kā atsevišķu personības daļu, kas ir sava vēsture, savi vajadzīumi un ziņas. Piemēram, cilvēks ar sāpi mugurā var teikt: "Es esmu tava sāpe mugurā, un es esmu nogurusi no tā, ka tu vienmēr nesī mugurā tik lielu smagu."

​ * Polaritāšu pētījums: Bieži psihosomātisks simptoms atspēko konfliktu starp pretējiem vēlmēm vai vajadzībām. Piemēram, vēlme būt aktīvam un vajadzība atpūtai. Terapeits palīdz klientam tos polaritāšus saprast un tos integrēt. Kā teica Pols Gudmans, viens no pirmajiem gestalt terapijas teorētiķiem, "veselība ir spēja būt kontaktā ar realitāti un iesaistīties tajā". Šajā kontekstā, "realitāte" ietver arī iekšējos konfliktus. 
* Neuzabeigtu gestaltu noslēgšana: Pakāpeniski, simptoms var atklāt zemējošās neuzabeigtās situācijas – nevēlētu apvainojušos, nospiestu dusmu, nereālizētu vēlmi. Terapeits palīdz klientam atrast veidus, kā noslēgt šīs situācijas, izteikt nospiestās emocijas, kas noved pie spriedzes atbrīvošanās un simptoma izzušanas vai oslabināšanās. 
* Integrācija: Gestalt terapijas mērķis ir integrēt sašķeltās personības daļas veselumā. Kad simptoms ir saprasts, tā ziņa ir izprasta, un zemējošās vajadzības ir apmierinātas, enerģija tiek atbrīvota un kļūst pieejama veselīgai funkcionēšanai. Cilvēks sāk funkcionēt veselīgāk, saprotot sevi kā vienotību ķermeņa, prāta un dvēseles.

 Kopsavilkumā, strādāšana ar psihosomātisko simptomu gestalt terapijā – ir ceļš no attāluma no sava ķermeņa līdz dziļai sapratnei un pieņemšanai, no fragmentācijas līdz veselībai. Tas ir process, kas ļauj klientam ne tikai atbrīvoties no neērtiem sajūtām, bet arī saprast savas ķermeņa dziļās ziņas, atjaunot pārtrauktā kontaktu ar sevi un apkārtējo pasauli, kas noved pie lielākas dzīvības spējas un autentiskuma. Kā teica Fricis Perlzs, "kontrolēšanas zudums ir veids, kā atgūt sevi". Un tieši šis sev atgriešanās ir gestalt terapijas esence strādājot ar psihosomātiku.