Terapeita
klātbūtne klienta procesā bieži tiek aprakstīta kā «būt blakus». Tomēr aiz
šo vienkāršo izteiksmi stāv sarežģīta iekšējā darba, kas ietver uzmanību,
izturēšanu, atbilību un atteikšanos no iejaukšanām kontaktā labā.
Kas ir «būt
blakus»?
Būt blakus —
ne darbība, bet klātbūtnes kvalitāte. Ne pozīcija «es esmu ar tevi», bet iekšējā
spēja izturēt svešo — bez vajadzības to mainīt, uzlabot vai
skaidrot.
«Patiesa
satikšanās starp cilvēkiem iespējama tikai tad, kad katrs saglabā savu
individuālību un neizšķīst citā» — Frics Perlzs, Gestalt terapija:
Eksperimentāls pieeja.
Tas prasa spēju izturēt pārtraukumus, klusumu, strupceļus, kā arī ambivalentus vai grūti panesamus stāvokļus klientam — bez mēģinājuma to atvieglināt, interpretēt vai skaidrot. Šāda klātbūtne neuzturējas organizēt klienta pieredzi, bet atzīst to tādā veidā, kādā tā ir. «Gestalt terapijas mērķis ir dot cilvēkam iespēju būt sevi, nevis izveidot no viņa «pareizo» cilvēku.» — Frics Perlzs, Gestalt terapija: Eksperimentāls pieeja. Tas nav novērotāja pozīcija, bet arī ne līdzdalība parastajā nozīmē. Terapeits paliek dialogā, nezaudējot savas robežas sajūtu. Kontakts tiek saglabāts nevis līdzības dēļ, bet uzturīgas uzmanības dēļ. Šajā nozīmē «blakus» — tas nav fiziska vai emocionāla tuvums, bet klātbūtnes punkts, no kura iespējams mijiedarbība bez spārdīšanās.
«Nav jāsteidz, nav jāmēģina uzreiz skaidrot vai interpretēt — svarīgi ir izveidot telpu, kurā klients pats var atrast savus atbildus.» — Kārls Rodžers, Psihoterapeitiskā palīdzība un cilvēka process. Klātbūtnes diferenciācija: īstermiņa un ilgtermiņa terapija Terapeita klātbūtne īstermiņa un ilgtermiņa terapijā ir dažādas raksturīpašības, neskatoties uz kopējo būtību. Īstermiņa terapijā terapeita klātbūtne biežāk ir strukturēta: tajā ir vairāk skaidrības, vairāk fokusa, vairāk noriet uz sakaru uzturēšanu un pieprasījuma noturēšanu. Kontakts, kas izveidots ierobežotā laika apstākļos, prasa no terapeita lielākas aktīvās lomas — formā, bet nevis saturā.
«Psihoterapeits īsā laika terapijā — pirmkārt ir tas, kas palīdz klientam iziet uz virsziemi, just sava pieprasījuma pamatu un noteikt to, kas ir jāstrādā» — Gābors Matē, Kad ķermenis saka «nē». Šajā kontekstā «būt blakus» nozīmē operatīvi izveidot nosacījumus, kurā klientam var sākt redzēt sevi — pat īsā procesa ietvaros. Klātbūtne šeit ir atbalsts, bet arī ierobežotājs: terapeits biežāk pieņem fokusa noturēšanas funkciju, palīdz neizplūst, struktūri sesiju. Tas var būt aktīvāka atspulga, punktiska iejaukšanās, tempa iestatīšana.
Ilgtermiņa terapijā — cita dimensija. Klātbūtne kļūst ne tikai par fokusa noturēšanas veidu, bet arī par daļu no lauka, kurā pakāpeniski attīstās klienta pašsajūta. Terapeits pārstāj būt «figurā», kas piedāvā rāmi, un kļūst par fonu, no kura clients pats var sākt atšķirt nozīmīgo. Kontakts šeit tiek uzcelts lielākā mērā caur pacietību, uzticību procesam un cieņu pret spontanitāti. Izturēšana neizskirtsības, atteikšanās no pārāk agresīvām interpretācijām un pauze kā veids, lai dzirdētu — šeit kļūst par galveno. «Ilgtermiņa terapija — tas ir meklējumu ceļš, kurā clients pakāpeniski atrod atbildes ne tikai terapeita vārdos, bet arī procesā dziļākās pašnodevības.» — Džūdžins Hendelins, Fokuss: Ceļš uz iekšējo zināšanu.
Izsecinājums
Klātbūtnes diferencēšana — tas nav stila jautājums, bet konteksta jautājums. Veids, kā terapeits paliek blakus, tiek noskaņots ne tikai uz klientu, bet arī uz laika dziļumu procesā. Un jo garāks ceļš, jo mazāk vārdiem, jo vairāk klusuma, stabilitātes un iekšējās caurredzamības ir nepieciešams no terapeita. Tas ļauj dziļāk pētīt klienta iekšējo pasauli, neiztraucējot viņa procesu, bet tikai izveidojot telpu izaugsmes nākšanai.
«Terapeita klātbūtne, kurš neātrijas, neuzspiež, bet pacietīgi gaida, dod iespēju klientam pakāpeniski atvērties.» — Kārlis Rodžers, Psihoterapeitiskā palīdzība un cilvēces process.